Rītos draugus satiekam,
Visus mīļi sveicinām.
Bet kā? Lūk tā!
Bet kā? Lūk tā!
Sunīt's rej: vau, vau, vau!
Kaķīt's ņaud: ņau, ņau, ņau!
Cālis olā: čau, čau, čau!
Odiņš sīc: ī, ī, ī!
Pele pīkst: pī, pī, pī!
Bet mēs visi - Labrīt!
Ir pagājis jau otrais pusgads, kad mazās “Lakstīgalas” sevi vairs nesauc par “maziņajiem “ , bet esam jau izauguši lieli un esam jau pārcēlušies uz “Zeltrītu” otro stāvu. Tāpat kā pieaugušos, arī bērnus reizēm baida nepazīstamas un jaunas lietas . Be , lai atklātos bērna iekšējā pasaule, ir vajadzīga uzmanība, mīlestība, rūpes, ir jārada tāda vide, kurā bērns justos drošs un aizsargāts.
Bērnu ikdiena paiet mācoties, radoši darbojoties, sportojot un arī rotaļājoties kopā ar grupas biedriem.
“Lakstīgalu” grupiņas lielākais piedzīvojums, bija došanās ekskursijā uz “Šokolādes muzeju” . Brauciens iesākas ar patīkamu pārsteigumu – pie bērnudārza vārtiem piebrauc lielais divstāvu autobuss. Šokolādes muzejā mēs iepazināmies ar kakao un šokolādes vēsturi, piedalījāmies atraktīvā ceļojumā par šokolādes iegūšanu, apstrādāšanu un lietošanu. Meistarklasē degustējām šokolādi un izgatavojām paši savu šokolādes figūriņu.
Ziemassvētku laikā, kā jau ierasts pēdējos gados, Latvijā sniega ir ļoti maz. Lai bērniem rastu priekštatu par ziemas atnākšanu, par sniegu, “Lakstīgalu” grupiņa bija iestudējusi ludziņu “ Lācēns, kurš nepazina ziemu” . Ziemassvētku laiks ir gaidīšanas laiks , kas piepildīts ar mīlestību , sirsnību un draudzību, kuru izspēlēja mūsu grupiņa savā mazajā ludziņā. Šī ludziņa mācīja, cik svarīgi ir būt draugiem mums apkārt. Kā teica lācēns : “Es esmu vislaimīgākais lācēns pasaulē, jo man pieder pašam sava ziema un vislabākie draugi šajā mežā !“ .
